Gards švepss bez cukura, bet pie mums nekur tāda nav
Nākamajās dienās es gatavojos lidojumam. Piektdien paņēmu brīvdienu, lai tiktu līdz Alikantei, no kurienes bija reiss uz Eindhovenu, Nīderlandē. Es sapakoju riteni, bet kurjers trešdien neatbrauca, kas mani sāka pamatīgi nervozēt. Nācās bombardēt kurjerdienestu ar vēstulēm un zvaniem. Ceturtdienas vakarā viņš tomēr uzradās, pabrīnījās par kastes izmēru, bet paņēma. Es jau priecīgi berzēju rokas un nenojautu, kādas grūtības mani sagaida priekšā.
Katrā ziņā piektdienas rītā es devos ar ekspresi uz Alikanti. Tas, ar pieturu Barselonā, aizņem gandrīz piecas stundas, un vēl labi, jo spriežot pēc Google kartēm, autobuss brauc gandrīz 12. Ko padarīsi, kalnaina valsts, un vieglāk ir paņemt ātrvilcienu, nav jēgas tik ļoti uzlabot ceļus. Ne tā kā ASV, kur visi brauc ar auto, bet to, kas ir pasažieru vilcieni, ir aizmirsuši pavisam. Un pat interese par ESG (eko-šmeko) nepalīdz atjaunot infrastruktūru un pieprasījumu.
Diemžēl es izbraucu diezgan vēlu, kas noveda pie kazusa. Pirmo reizi savā mūžā es nepareizi paskatījos vilciena atiešanas laiku savā kalendārā, kas noveda pie likumsakarīgi bēdīga iznākuma. Es nokavēju desmit minūtes, un sastāvs aizgāja bez manis. Diezgan sāpīgi – maz to, ka jauna biļete izmaksāja simtnieku, es to vēl arī tik tikko nopirku. Viss aizņemts, knapi atradu reisu ar brīvu vietu.
Šī ir otrā reize, kad es tā nokavēju vilcienu – pirmā reize bija Itālijā, kad laiks mobilajā caur mobilo tīklu sinhronizējās nepareizi. Tomēr skumt nesāku. Pasēdēju kafejnīcā, iedzēru kafiju, pieslēdzos darba zvanam, ja jau reiz tāpat nav ko darīt. Vēlu vakarā biju Alikantē, un noguris vairs negāju laukā no mājas, bet vienkārši gāju gulēt. Nākamajā dienā meklēju, ko tādu varētu padarīt. Gribēju aiziet haikā, bet lietus kļuva arvien stiprāks. Tad es atklāju, ka Alikantē ir diezgan slavens arheoloģijas muzejs MARQ, uz kurieni es arī devos.
Vieta nav slikta, pastāv ļoti sen, un izstādes veltītas dažādiem pilsētas dzīves laikmetiem. Pilsēta eksistē velns viņu zina no kura laika, dibināta vēl tālajā 324. gadā pirms mūsu ēras. Šajā reģionā ir veikta gūzma atradumu, un var papilnam apskatīt apģērbu, ieročus, traukus, monētas un tā tālāk no dažādiem laikiem. Vēl muzejā ir diezgan daudz visādu interaktīvu multimediju štelļu, kas priecē. Visu apskatīt nepaspēju, jo uz lidmašīnu nokavēt nu galīgi negribējās.
Nu ko, pienācis laiks pamest Spāniju. Uz lidostu atbraucu ne pārāk laicīgi. Pieredze man saka, ka ar divām stundām vienmēr pietiek nepazīstamai lielai lidostai, bet ar pusotru – nelielai. Pazīstamā tā vispār var ierasties gandrīz stundu iepriekš, ja saproti, kādas būs rindas kontrolē un vai ir turniketi iekāpšanas kartēm. Cits jautājums – pārsēšanās. Mūsdienās ir tādas problēmas ar personālu, ka lidmašīnas bieži vien kavējas, un labāk, lai starp reisiem būtu vismaz divas stundas, nekādā gadījumā ne mazāk.
Kā pagāja lidojums, kaut nosit neatceros, zinu tikai to, cik auksti un vējaini bija Nīderlandē. Ziema, ko lai saka. Par laimi, draugi mani sagaidīja un aizveda pie sevis uz vasarnīcu uz robežas ar Beļģiju. Tur viņi dzīvo, tieši vasarnīcā, un nav tas sliktākais variants. Pēc siltināšanas un renovācijas par siltumu daudz nav jāmaksā, un griesti kļuvuši augstāki. Vienīgais "bet" – vasarnīca atrodas kempinga teritorijā, un, lai gan tā pieder draugiem, zeme zem tās pieder kempingam. Nākas maksāt par zemi ap 300 eiro mēnesī. Mums pilsētā tik daudz maksā topa dzīvokļa īre centrā ar vairākām istabām.
Kam gan es katru reizi rakstu šos vilinājumus, ja neviens neabonē?